Brītiņu pie brītiņa nekrāsi, pie laimes netiksi. 2. daļa

"Mums gaismas tilts pār mūžiem sniegts
 Tur mūsu cilts, mums citur liegts
 Uz gaismu, uz sauli, uz brīvību
 uz kādu mūžīgu cerību
 uz kādu mūžīgu cerību
 kļūt pašai par gaismu par tīrību"

Brītiņu pie brītiņa nekrāsi, pie Laimes netiksi (1. daļa)

Runāt man vienmēr padevies labāk kā rakstīt, bet šoreiz ir jāsaņemas un kaut kas jāraksta.
aizvadīta fantastiska nedēļas nogale, kas tika pārpildīta ar smiekliem, dziesmām, jautrību, dancošanu. Tika pavadītas autobusā daudzas, bet kopā kādas ~15 stundas.  Biju Liepnā, kas ir maza pilsētiņa pie pašas krievijas robežas aiz Alūksnes. Braucu kopā ar folkloras kopu "Vārpas" un mūsu misija saucās "Liepnas balsi Liepnā". Pie, iepsējams, vienīgā veikala bija plakāts - rakstīts un zīmēts ar roku uz oranža kartona. Kur gan vēl, ja ne lauku miestiņā, varētu dabūt redzēt ko tādu?  Devāmies arī nosacītā folkloras ekspedīcijā pie kādas vecas kundzes, lai paklausītos kā tad dziedāja pirms 70 gadiem tajā Latvijas galā, kurš mums kļuvis tik dārgs un dziesmas tik mīļas, bet plāns neizdevās un tālāk busiņš mūs veda tur, kur  jādziedāt pašām. Gāja labi, skanēja skaisti, vārdi juka, balsis lūza un salvetes krita. (tas pirmajā dienā. otrajā - fail.) Danči aizgāja uz urrā un viss bija vārdos neaprakstāmi forši. Dancot izdevās pielauzt pat vietējos puišus, kuri galīgi nebija ieinteresēti, panākums, tomēr izdevās un mēs guvāmpanākumus.
Viss ir tik skaisti un tik brīnišķīgi. Tik jaukas atmiņas, kuras atceroties, ik dienu, gribas smaidīt. Paldies jums, dārgās meitenes, paldies visi jaukie cilvēki un vecās tantītes. Tā ir bijusi lieliska pieredze divu dienu garumā, kuru atkārtot gribētu vēl un vēl.

Rudens

Zinot to, ka jau tūlīt, tūlīt sāksies skola es savā galvā esmu ieprogrammējusi rudeni. Kājās sarkani rudens zābaki, mugurā sarkana rudens jaka. Tā es aizvadu savas dienas, savā iedomātajā rudenī. Katra siltā un saulainā diena iedragā manu rudenīgo pašapziņu. Šodien sapratu, ka ārā ir ļoti karsts, bet es, kā muļķītis, staigāju īstās rudens drēbēs.

Rudens nenoliedzami tuvojas. Gājputni aizlido un es arī esmu aizlidojusi uz jaunu māju. Gaidīšu ciemos vienmēr ar atvērtu sirdi un plašu smaidu.

pāris gadi un drusciņ prāta

Ir svētdienas vakars un šī ir bijusi fantastiska nedēļas nogale. Vislabākā pēdējo sešu mēnešu laikā.
Esmu pārdzīvojusi vienu, bet kopā piedzīvojusi divas skolas savā, pagaidām, negarajā mūžiņā. Katrā nodzīvoti daudzi gadi, iepazīti daudzi cilvēki. Citi palikuši parātā pie sliktajām atmiņām, citi pie pat ļoti labajām. Skatos kā apkārt esošie skolas biedri ar gadiem mainījušies. Kā paaugušies, kā atsvešinājušies. Skatos un domāju vai arī esmu tik ļoti mainījusies kā visi pārējie. Zinu, esmu paaugusies, pacēlusies nedaudz vairāk virs zemes, dažbrīd pat tuvu pie mākoņiem.. bet vai esmu kļuvusi manāma gudrāka? Man tas patiesībā būtu jājūt.. Kā es to varu atklāt un kā to var zināc un just citi, ja man pašai nav nekādas nojausmas..? Zinu tikai to, ka pa pēdējām nu jau trijām nedēļām esmu ļoti paaugusies. Kļuvusi prātīgāka, nedaudz atkal pacēlusies virs zemes, bet šoreiz jau nedaudz citā līmenī un druscītiņ prātīgākā paskatā. Laikam jau visa veida pieredze ir ļoti vajadzīga. ..

Saule grieza zelta riņķi

Tikko sapratu, ka viss kas ar mani notiek un ir noticis, dara man tikai labu. Jūtos brīnišķīgi. "Ja esi iemācījies pavadīt laiku vienatnē, esi iemācījies dzīvot." Un tā arī ir. Agrāk vientulība bija tā, kas mani biedēja par visu vairāk uz šīs pasaules. Tagad visu darot viena, dzīvojot viena, ejot visur viena, es saprotu. cik labi tas viss ir. °
Paldies, paldies Tev, dzīve, ka esi tik grūta un šķēršļu pilna. Tu dari mani stiprāku.

"..uzsitam do, jo tā ir tava mīļākā krāsa"

dodoties pie kaimiņiem uz 15minūtēm,nekad nevajag atstāt vēl kādus darbiņus nepadarītus, jo mājās atnākot attopos, ka atkal esmu aizsēdējusies gandrīz divas stundas.
Ir atkal jauna nedēļa, jauna diena. Tā iesākusies vairāk kā brīnišķīgi. Man lūdzu vairāk šādas brīnišķīgas dienas.
Atklāju, ka man patīk izraisīt pārsteiguma skatienu citu cilvēku sejās. Tā ir laba sajūta. Vislabākā no pēdējā laikā piedzīvotajām.
Un mēs tak esam šai pasaulē, lai palīdzētu viens otram lidot, vai ne? Es lidoju. Ceļos spārnos ik dienu. Paldies par šo pasaules pavērsienu..
Ir nakts un bērnu laiks ir beidzies. Es dodos pie miera. un rīt jau būs jauna diena un jauna krāsa visai šai pasaulei.
Ak, gandrīz aizmirsu. Manam ritenim ir jauns zvaniņš. Tāds rozā. heh.. pat nedaudz smieklīgs.

lielas nedienas

Šovakar nagi iespiežas tik dziļi, ka no baltajām, nedaudz iesārtajām miesām izšļācas sarkanas asinis. Paliks rētas. Nieki. Bet to būs ar vien vairāk un vairāk. Tā vien gribēsies ko teikt vai paskaidrot, bet nevienam neinteresēs. Būšu visus aizbaidījusi. Un tā ar vien. Katru rītu mostos un nodomāju, nē, šodien būšu labāks cilvēks par to, kāds biju vakar. Bet katru vakaru aizmiegu ar vilšanās pilnu sirdi. Atkal, atkal nekā. Apgriežu nagus un jau atkal dodos pie miera ar domu, ka kārtējo reizi esmu likusi pati sev sevī vilties. Un tā ik rītu, ik vakaru.

Klusējot aizvadu ceļu no Rīgas līdz pašam Riekstukalnam. Ceļš nav garš, nepilna stunda, bet klusējot rodas sajūta, ka braukšana velkas mūžīgi. Izkāpjam no mašīnas un iekāpjam nelielajā pasaku valstībā. Mazajā miera ostiņā un ieejot gaismā saskatam otra saraudātās acis. Turpinam klusēt un klusējot ieejam mājā. Tur līksmi sagaida tikai kaķis, kurš neko nenojauš par dramatisko vakaru. Viņš ir vienīgais, kurš mūs vēl jebkur gaida. Mes novelkam mēteļus, noliekam apavus un klusējot jau vairāk kā stundu aizejam gulēt. Ne labu nakti vēlot, ne kā. Rīt lieldienas. Modīsimies mēs tieši tā pat. ne labrīt, ne sveiki. Visa diena aizvadīta klusējot.

ir pirmdiena, marts

Sitiet mani, cilvēki, kurus saucu par draugiem un aizdzeniet to, kas liedz man būt laimīgai. pat tad, ja tā esmu es pati. Sitiet stipri, lai lido, lai šķīst, lai aiziet uz mūžiem. 

dienīgi vējains

Man šodien tikai viena dziesma. Estere gan neļāva nevienam rādīt. Es apsolīju.

sabrūk un gāžas
gāžas mani nami
klusi kā mēness
tu riņķo ap mani

Šodien tikai viena vēlēšanās. Vēlreiz uz pārdaugavas plašumiem. Arkādijas parks, asfaltēti lauki, baismīgi suņi un mazi, klusi veikaliņi, kuros viena noteikti iešā neietu. Vairs gan ne naksnīgi lietainā, bet gan dienīgi vējainā laikā. Lai ir tieši tik skaisti, ka matus aizpūš pa gaisu.
Rītdienai jau cita vēlme. Gribu uz savu miera ostu. Jāsāk atkal atpūsties. Tas viss bija tik ļoti mierīgi. nekādas steigas, nekā slikta. tikai svaigs gaiss un nedaudz māju sajūta. Gribu uz Riekstukalnu. pie kokiem, pie zariem, pie putniem un vēja. tur noteikti vēl ir sniedziņš. tāds, kā nekur citur.

Es atkal mācos rakstīt lielajiem sākuma burtiem. tas nemaz nav tik vienkārši.

Aizvelc mani šodien prom no mājas. Izved mani ārā. Es pati braukšu. man tikai nelielu kompāniju.

ar dūraiņiem kājās

..jo es dzīvoju tā, kā man patīk. un kurš var mani apturēt? 

es skrienu pār sarkano gaismu, velku dūraiņus kājās un staigāju tikai kleitās. priecājos vienatnē un mācos tikai tad, kad gribās. eju gulēt pēc pusnaksts un no rītiem nekad, nekad nevaru piecelties. tā man patīk. es dzīvoju tieši tā.

Tie ir mani dūrainīši, kas ir manās kājās. tā man patīk dzīvot. Ievilkt zābakā plikas pēdiņas bez zeķēm un baudīt to, kā pēda pieskaras pie zemes un es zinu, ka esmu mājās. 

Pēc šodienas pārliecinājos, ka cilvēki nav pieraduši pie telefona zvaniem, kur ir jārunā vienam pašam. otram ir tieši tik slikti vai labi vai skumji vai sāpīgi, ka parunāt nevar. paldies Tev, Estere. Kaut kas šāds tik ļoti sen nebija darīts. bet dzeja ir brīnišķīga un jo vairāk māksliniekus es sastopu, jo fantastiskāka un noslēpumaināka man tā kļūst.
lieku daudzas atsarpes. daudzpunktus, bet vismas starp vārdiem nav garš un ļoti kaitinošs ēēēee. nez kā tas rakstībā varētu izskatīties?
ēēee man jau otro piemrdienu pēc ēēee kārtas mājās ir aizmirsies ēēee čells. ēee. Pagājšnedēļ aizmirsās, jo biju ēēee nedaudz iemīlējusies, bet šonedēļ mana laimība ēee ir pazudusi. Šorīt prieku ēēee sagādāja gurķmaize, kurā varēju padalīties ar kaimiņiendzīvokļsvirtuves biedreni ēee..
ak vai, tas iznāk diezgan grūti. es pat nedomāju ar tadām plaisām galvā. kur nu vēl lai šitā rakstītu.

labi. atkal sanāk nedaudz muļķoties. bet dārgais draugs, es nedēļas nogalē dodos uz Igauniju. Izraušos nedaudz no pasaules. Radus un draugus pārsteigšu ar kartiņu. viņi pat nezinās, ka esmu bijusi prom. haha. un jau rīt dodos uz mājām-mājām. Izrādīt kādai brīnišķīgai jaunkundzei savu mazo miera ostu. Es uz turieni aizvestu pasauli, ja viņa brauktu man līdzi. Katrs ir pelnījis redzēt manu sapņu zemi. Tās ir mājas. Vieta, kur vairs īsti katru dienu dzīvot negribās, bet esmu neizsakāmi priecīga, ka ir man tāds Riekstukalns kur atgriezties kad vien vēlos. Šim vakaram tas arī viss. Kādu laiku pietiks runāt, tagad klusējam un klausamies dzejā. Saklausam putnu čivināšanu, sniega kuššsšsanu un ūdens straudiņu tecēšanu. 

Pavasaris ir uzplaucis Tev par godu, mana dārgā. 

Ķīnā ražota, prasta porcelāna lelle

Lūdzu dodiet man vēlreiz to, kas atņemts. Vediet uz to apsolīto bērnības zemi, kur var dzīvot bez lielām raizēm un vienīgais kas tevi patiesi satrauc ir kāda mamas nenopirkta konfekte. Tā es to atceros, tā tas palicis manā atmiņā.

Mēs ar Tevi sēdējām pie kongresu nama. Lija lietus un mēs bijām paslēpušies zem mazas koka konstrukcijas, kura bija veidota no dēļiem. Ūdens tik un tā tika mums klāt. Nebija iepsējams noslēpties. Palika slapjas kājas, mati, drēbes, bet bija vienalga, jo draudzība mani sildīja. Toreiz mēs bijām mazi. Mazāki. Kādas nejauša tikšanās rezultātāpāŗvērtās mana mazā pasaulīte. Interesanti reizēm domāt kas ar mani būtu noticis, ja es toreiz nebūtu Tevi satikusi.

Nevienu sekundi nevaru atļauties teikt, ka Tevi pazinu. Nepazinu. Tu neļāvies.es arī ne.

Šīs mazās bērnības draudzībiņas palikušas visdārgākās. Nekad vairs nepieejamas, kā mana sapņu zeme. Tu mīti tajā. manā mazajā sapņu zemē, kurā es pa reizei iegriežos. Bet Tevi tur nevar satikt. Tu slēpies tā pat kā toreiz. Negribīgi pacel klausuli un savā zemajā balsī bikli atbildi, ka gribi mani satikt. Un es kā mazs, naivs bērniņš atlieku visu. Skolu, vecākus. Visu, un aiztraucos uz Rīgu pēc pirmās izdevības. Es tagad darītu tā pat. Ja man būtu tā iespēja, es ne mirkli nešaubītos, ka gribu Tev velreiz teikt, sveiks, mans dārgais draugs. Toreiz satiekot Tevi, nekad daudz nerunāju. Es baudīju. Baudīju Tavu klātbūtni, Tavu silto apskāvienu un mierinošos vārdus pēc kārtējām nepatikšanām ko sastrādāju.

Šis viss izklausās pēc mazas meitenītes traģiskas, neatbildētas mīlestības, bet dārgie draugi, nepārprotiet. Tā tas nav. Tā vienkārši bija draudzība. Viena no labākajām, kāda vecajos vai labajos laikos [īsti nezinu] ir bijusi.

Pasaule ir sagriezusies kājām gaisā. Asarām birstot pēc trīs pagājušiem gadiem es saprotu, cik ļoti man Tevis pietrūkst, dārgais draugs. Nu mēs esam lieli. Lielāki. Tu jau noteikti. Prāts un domas ceļo pāri jūrām un okeāniem, tālāk par horizontu. Tevi man vairs nekad nepanākt. Mēs dzīvojam dažādās pasaulēs. [Es savā, ar vēlmi kādreiz atgriezties mazajā sapņu zemē. Vēl nedaudz pakavēties atmiņās, bet tieši tik, lai nebūtu pārāk sāpīgi. ] bet Tu mīti kādā pārpasaulīgā vietā. Tur, kur varu tikai cerēt būt.

Es aizmisrtu skaistos vārdus, es nemāku sakārtot domas. Mani teksti ir sajukuši domas iznāk kā samurgojumi. Vēlme uzrakstīt ko skaistu tomēr nebeidzas. Kādreiz man izdosies, es zinu. Bet pagaidām, kamēr es vēl augu, es palikšu šeit. Iedomāšos par Tevi ejot pa ielu, paklausīšos Tavu dzeju un brīnišķo mūziku. Mans dārgais draugs, man Tevis ļoti pietrūkst. Pateicoties kādai jaunai lēdijai esmu to atkal sapratusi. Man Tevis pietrūkst pārāk ļoti.

Es vairs neesmu īsta. Kāda prasta, ķīnā ražota porcelāna lelle. Negaidiet no manis īstus smieklus, smaidus, prieku, dusmas un naidu. Tas viss ir mākslīgs, kas šobrīd rit manās asinīs. Ja jums kādreiz izdosies mani atkal atdzīvināt, būšu mūžam pateicīga. Es dodos pasaules atvaļinājumā, sauciet un meklējiet, ja ko vajag, varbūt es kādreiz vēl atgriezīšos. Tad es jums, labie ļaudis, atdarīšu tikai ar labu par visu, ko esat man darījuši. Iepriecinājuši, skumdinājuši, bāruši un nīduši. Man tikai jāizdzīvo kādi pāris gadu simti, lai izaugtu par labu cilvēku.

Es stāvu stiebra zaļā kātā, man tikai ziedēšana prātā.

      Esmu izjutusi kaumiņu būšanu vairāk kā vajadzētu. Vakar aizdodoties ciemos pie kāda sen neredzēta drauga tu saproti, ka tas ir pilnīgi cits cilvēks. Cita domāšana, cita attieksme pret agrākajām vērtībām un jauns vērtības. Mētra man atvēra prātu ar vienu vienīgu jautājumu. Kāpēc es mēdzu iedzert. Nevarēju atbildēt. Prātā nenāca nekas. Neviens iemesls. Tad nu sāku prātot, ka varbū tas ir jāmet malā? Kam man tas ir vajadzīgs, ja es nezinu kāpēc es to daru.. 

Dzīve vispār spēlē ar mani dažādus trikus. Pazudina vienus cilvēkus un vietā dod jaunus. Maina manu saprašanu un atņem man laiku. Un maina ne tikai mani, bet nu jau arī manus apkārtējos cilvēkus. 

Īpaši mīļa, tik mīļa kā nekad man kļuvusi folklora. cits domātu, kur nu man kaut kas vēl dārgāgs par folkloru. Tā jau nekad nav bijis. Nekas un nekad nav bijis dārgāgs. Tikai vērtība notrulinās un tad pēc laika atnāk atpakaļ tik liela un tik stipra, ka es savu mīlestību pret to nevaru noslēpt. Visas šīs mīlestības dēļ man ir tapis tetovējums. Protams, kāds latviešu raksts, kurš man ir iekritis prātā ar savu nozīmi. esmu arī atklājusi vienu no tautasdziesmām ko dēvēšu par savu. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu cik patiess tas viss ir. 

Visi manim labi bija

Kad es pati laba biju

Visi man naidinieki

Kad es naida cēlājiņa

Tāda lūk ir mana atziņa, pie kuras esmu nonākusi savos 18 gados. Un tautasdziesmas un folklora man blakus bijušas mūžīgi. 

Vēl neesmu iemācījusies sakārtot savas domas. Tāpēc Viss te tā haotiski, bet es apsolos iemācīties rakstīt kā cilvēks. Tā pa skaisto, lai pašai un citiem prieks. 

Lūk, maza, maza daļina no manas folkloras dzīves. Tas jau sen. kad man bija tikai sešpadsmit.