ceturtdiena, 2013. gada 7. februāris

Kad iekšā smeldz un vārās

tagad ir tā, kad iekšā viss vārās, ārdās,kārpās. smeldz, mana dvēsele, smeldz.


"Es zinu, ir tāda piedošana,
Kura samaitā, nevis šķīsta.

Es zinu, ir tāda mīlestība,
Kas otru pie zemes liec.

Es zinu, ir tāda atklātība,
Kas samelo vairāk par meliem, meliem.

Es nezinu, kāds ir īsākais ceļš pie Tevis,
Bet es gribu to iet, gribu to iet.
Es nezinu, kāds ir īsākais ceļš pie Tevis,
Bet es gribu to iet, gribu to iet.

Es zinu tādu uzmanību,
Kas neuzklausa, bet pakļauj, pakļauj.

Es zinu tādu palīdzību,
Kas apzog un dara vāju, vāju.

Es zinu naidu,
Kas nomazgā sirdi un prātu, prātu.

Es nezinu, kāds ir īsākais ceļš pie Tevis,
Bet es gribu to iet, gribu to iet.
Es nezinu, kāds ir īsākais ceļš pie Tevis,
Bet es gribu to iet, gribu to iet.

Es esmu sajuties nodots,
Kad man runā par mīlu
Bēdzis gadiem no tā, kas izrādās laime,
Skrējis sienā līdz siena sabrūk, siena sabrūk

Zinu ticību gaismai,
Kas pasauli padara melnu,
Mazdūšīgos, kas nelaimē vienīgie nenodod,
Ikvienā pārliecībā viņas lūzuma punktu

Es nezinu, kāds ir īsākais ceļš pie Tevis,
Bet es gribu to iet, gribu to iet.
Es nezinu, kāds ir īsākais ceļš pie Tevis,
Bet es gribu to iet, gribu to iet."

Paldies Tev, Edgar Šubrovski. Caur Taviem vārdiem šovakar runā 
mana sirds. 

trešdiena, 2012. gada 10. oktobris

Brītiņu pie brītiņa nekrāsi, pie laimes netiksi. 2. daļa

"Mums gaismas tilts pār mūžiem sniegts
 Tur mūsu cilts, mums citur liegts
 Uz gaismu, uz sauli, uz brīvību
 uz kādu mūžīgu cerību
 uz kādu mūžīgu cerību
 kļūt pašai par gaismu par tīrību"



piektdiena, 2012. gada 5. oktobris

Brītiņu pie brītiņa nekrāsi, pie Laimes netiksi (1. daļa)


Runāt man vienmēr padevies labāk kā rakstīt, bet šoreiz ir jāsaņemas un kaut kas jāraksta.
aizvadīta fantastiska nedēļas nogale, kas tika pārpildīta ar smiekliem, dziesmām, jautrību, dancošanu. Tika pavadītas autobusā daudzas, bet kopā kādas ~15 stundas.  Biju Liepnā, kas ir maza pilsētiņa pie pašas krievijas robežas aiz Alūksnes. Braucu kopā ar folkloras kopu "Vārpas" un mūsu misija saucās "Liepnas balsi Liepnā". Pie, iepsējams, vienīgā veikala bija plakāts - rakstīts un zīmēts ar roku uz oranža kartona. Kur gan vēl, ja ne lauku miestiņā, varētu dabūt redzēt ko tādu?  Devāmies arī nosacītā folkloras ekspedīcijā pie kādas vecas kundzes, lai paklausītos kā tad dziedāja pirms 70 gadiem tajā Latvijas galā, kurš mums kļuvis tik dārgs un dziesmas tik mīļas, bet plāns neizdevās un tālāk busiņš mūs veda tur, kur  jādziedāt pašām. Gāja labi, skanēja skaisti, vārdi juka, balsis lūza un salvetes krita. (tas pirmajā dienā. otrajā - fail.) Danči aizgāja uz urrā un viss bija vārdos neaprakstāmi forši. Dancot izdevās pielauzt pat vietējos puišus, kuri galīgi nebija ieinteresēti, panākums, tomēr izdevās un mēs guvāmpanākumus.
Viss ir tik skaisti un tik brīnišķīgi. Tik jaukas atmiņas, kuras atceroties, ik dienu, gribas smaidīt. Paldies jums, dārgās meitenes, paldies visi jaukie cilvēki un vecās tantītes. Tā ir bijusi lieliska pieredze divu dienu garumā, kuru atkārtot gribētu vēl un vēl.

piektdiena, 2012. gada 24. augusts

Rudens

Zinot to, ka jau tūlīt, tūlīt sāksies skola es savā galvā esmu ieprogrammējusi rudeni. Kājās sarkani rudens zābaki, mugurā sarkana rudens jaka. Tā es aizvadu savas dienas, savā iedomātajā rudenī. Katra siltā un saulainā diena iedragā manu rudenīgo pašapziņu. Šodien sapratu, ka ārā ir ļoti karsts, bet es, kā muļķītis, staigāju īstās rudens drēbēs.


Rudens nenoliedzami tuvojas. Gājputni aizlido un es arī esmu aizlidojusi uz jaunu māju. Gaidīšu ciemos vienmēr ar atvērtu sirdi un plašu smaidu.

svētdiena, 2012. gada 22. aprīlis

pāris gadi un drusciņ prāta

Ir svētdienas vakars un šī ir bijusi fantastiska nedēļas nogale. Vislabākā pēdējo sešu mēnešu laikā.
Esmu pārdzīvojusi vienu, bet kopā piedzīvojusi divas skolas savā, pagaidām, negarajā mūžiņā. Katrā nodzīvoti daudzi gadi, iepazīti daudzi cilvēki. Citi palikuši parātā pie sliktajām atmiņām, citi pie pat ļoti labajām. Skatos kā apkārt esošie skolas biedri ar gadiem mainījušies. Kā paaugušies, kā atsvešinājušies. Skatos un domāju vai arī esmu tik ļoti mainījusies kā visi pārējie. Zinu, esmu paaugusies, pacēlusies nedaudz vairāk virs zemes, dažbrīd pat tuvu pie mākoņiem.. bet vai esmu kļuvusi manāma gudrāka? Man tas patiesībā būtu jājūt.. Kā es to varu atklāt un kā to var zināc un just citi, ja man pašai nav nekādas nojausmas..? Zinu tikai to, ka pa pēdējām nu jau trijām nedēļām esmu ļoti paaugusies. Kļuvusi prātīgāka, nedaudz atkal pacēlusies virs zemes, bet šoreiz jau nedaudz citā līmenī un druscītiņ prātīgākā paskatā. Laikam jau visa veida pieredze ir ļoti vajadzīga. ..

trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

Saule grieza zelta riņķi

Tikko sapratu, ka viss kas ar mani notiek un ir noticis, dara man tikai labu. Jūtos brīnišķīgi. "Ja esi iemācījies pavadīt laiku vienatnē, esi iemācījies dzīvot." Un tā arī ir. Agrāk vientulība bija tā, kas mani biedēja par visu vairāk uz šīs pasaules. Tagad visu darot viena, dzīvojot viena, ejot visur viena, es saprotu. cik labi tas viss ir. °
Paldies, paldies Tev, dzīve, ka esi tik grūta un šķēršļu pilna. Tu dari mani stiprāku.

pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis

"..uzsitam do, jo tā ir tava mīļākā krāsa"

dodoties pie kaimiņiem uz 15minūtēm,nekad nevajag atstāt vēl kādus darbiņus nepadarītus, jo mājās atnākot attopos, ka atkal esmu aizsēdējusies gandrīz divas stundas.
Ir atkal jauna nedēļa, jauna diena. Tā iesākusies vairāk kā brīnišķīgi. Man lūdzu vairāk šādas brīnišķīgas dienas.
Atklāju, ka man patīk izraisīt pārsteiguma skatienu citu cilvēku sejās. Tā ir laba sajūta. Vislabākā no pēdējā laikā piedzīvotajām.
Un mēs tak esam šai pasaulē, lai palīdzētu viens otram lidot, vai ne? Es lidoju. Ceļos spārnos ik dienu. Paldies par šo pasaules pavērsienu..
Ir nakts un bērnu laiks ir beidzies. Es dodos pie miera. un rīt jau būs jauna diena un jauna krāsa visai šai pasaulei.
Ak, gandrīz aizmirsu. Manam ritenim ir jauns zvaniņš. Tāds rozā. heh.. pat nedaudz smieklīgs.