Es vēl joprojām tikai mācos. Mācos raksīt teikumu sākumus ar lielajiem burtiem. Mācos atvairīt no sevis slikto. Mācos būt labāks cilvēks. Tāds, kuru man pašai būtu prieks satikt, un kā gan savādāk, ja uzturos ar sevi katru dienu, visu dzīvi vienā telpā? Nebūs šeit nekādas dzejas vai brīnišķīgi izteiktas domas. Tikai parastu, vienkāršu vārdu savirpinājumi, kuri reizēm sēž manī iekšā.
Diriģenta roku maigās kustības piesaista ar perfekto, izkopto plastiku. Tik patīkami skatīties uz citu kolektīvu diriģenta sejas vaibstiem. Viņš izjūt katru skaņu, katru izdziedāto vārdu. Spēj tik priecāties par to, cik patīkami var izskatīties kāds, kurš bauda to, ko dara. Un tad uz skatuves uznāk skolas orķestra diriģents. Ietērpies savā kretīniski egoistikajā tēlā. Ne smaida, ne priecājās par skaņdarba skaistumu vai par parastām lietām. Kāpēc vienmēr tik drūms skats un augsti paceltais deguns, ja īsti nav par ko? Patiesībā vispār nav par ko. Man jau liekas, ka cilvēkiem nevajadzētu būt iedomīgiem. Viņiem nav ne mazākā iemesla. Nevienam nav. Nekad neviens nespēlēs kādu instrumentu tik labi, lai nevarētu kāds cits viņu pārspēt. Nekad neviens nebūs tik gudrs, lai varētu teikt, ka ir visgudrākais. Īpaši pēdējā laikā, vairāk kā agrāk, man ir sākuši viņi apnikt. no šiem iedopmīgajiem cilvēkiem man paliek nelabi un sākas mokošas sāpes kādā organisma daļā, kādā vēl neatklātā vietā. Tāpēc, ja Tev liekas, ka Tevī ir kaut kas no egoisma un pārlieku lielas iedomības, vai nu paturi to pie sevis, ja vēlies ar mani sazināties, vai vienkārši man nekad netuvojies. Gan jau pats jutīsi, ka kaut kas nav kā vajag.
Ko nu es ar tik drūmu prātu noslēgšu savas lielās pārdomas. Labāk vēl padomāšu par ko jauku. Piemēram, pēdējā laikā es pieķeru sevī maza bērna skatienu un interesi par lietām. Uz cilvēkiem skatos ar aizrautību un pārsvarā ar lielu prieku. Ejot pa ielu, dodoties uz skolu, pretī nāk mākslinieki, kuri dodas uz savām brīnišķajām telpām radīt ko ļoti skaistu un ievest mūsu zemi īstākajā mākslas kosmosā. Viņus vienmēr var pamaīt. Vienmēr vari pateikt, jā, tas ir mākslinieks. Dodas uz Mākslas Akadēmiju. Jā. es bieži sevī pieķeru maza bērna ieinteresēto skatienu.
Tas ir pirms kādiem miljons gadiem. šie ir mani mīļākie mati,un kaut kur dziļi iekšā, var saskatīt manu mazā bērna skatienu.
Šovakar dodos uz dzejas zveju klausīties savus pazaudētos draugus. Iedomība un arī vienkārša atsvešināšanās mūs ir izšķīrusi. Došos klausīties un tad jau redzēs, vai egoisms no viņiem staro un varbūt vajadzēs apsvērt domu par nožēlošanu dēļ tā, ka esmu viņus zaudējusi.
