Ap roku jau nedēļu stāv aplikts zaļš papīriņš. Viņš ir jauks un atgādina par to, cik pasakaini skaista un neticami brīnišķīga bija mana nedēļas nogale. Tiku iepīta vienā veselumā kopā ar vēl daudziem burvīgiem cilvēkiem. Mēs kopā smējāmies, ēdām, runājāmies, jutām, sajutām un muzicējām. Tā bija vienreizēja pieredze ar panākumiem un vēlmi dzīvot labāk. Jaukais itālis stāstīja publikai stāstu par kaķi, kurš katru dienu no rīta līdz vakaram ķēra savu asti. Kādu dienu pie viņa pienācis pavecāks kaķis un jautājis kāpēc mazais astes ķērājs tā dara? Uz ko viņš atbildējis, ka aste ir viņa laime un viņš mēģina to noķert. Pavecais kaķis nopūtās un neizpratnē teicis, lai paskatās uz viņu. Viņš ir liels, pieaudzis, brīvs dzīvnieks. Iet kur vien vēlas un kad vēlas, bet viņa aste viņam vienmēr sekojot, lai kur viņš arī dotos.

                                          Lūk. Cik vienkārši un tai pašā laikā tik skaisti un patiesi.