Šī nedēļa tiek pavadīta vēl nedaudz atpūšoties un koncertējot. Vakar spēlējām brīnišķīgi skaisto Bēthovena 3. klavierkoncertu. Arī jūs varat papriecāties. Šodien dodoties rīta agrumā uz kameransambli manu lietaino dienu nedaudz uzlaboja austiņās skanošā klasiskā mūziciņa. Sajūta tāda, it kā no iekšas uz āru man spīdētu aiz mākoņiem aizgājusi saulīte. Tikai man. Citi to var mēģināt nolasīt manās acīs.
Nezināju, ka aiziet no kāda kolektīva ir tik grūti. Vienlaikus skumjas par zaudētajiem cilvēkiem, bet neliels prieks par iegūtajiem svētdienas vakariem. Šoreiz laikam skumjas ņem virsroku. Nevarēs vairs satikt jau tik pierastus cilvēkus. Ļoti patīkamus, gudrus un talantīgus katru savā jomā. Un tomēr tik ģeniālus, kad visi ir kopā un vienojas vienā skaņdarbā, bet man bija liels gods spēlēt Kazaovas orķestrī, un es publiski atvainojos visiem, kuriem ar manu aiziešanu un vispār tur spēlēšanu ir radušies kādi sarežģījumi.
Rudens ir ieradies ar savu dzestrumu, koši krāsotajām koku lapām un nelielām ilgām pēc ziemas. Es zinu, ka tas pāries, bet pagaidām kamēr vēl varu, izbaudu visu, kas apkārt notiek. Esmu sākusi teikt visam jā. Redzēsim kur mani šī optimistiskā taciņa aizvedīs. Pagaidām viss iet veiksīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru