..jo es dzīvoju tā, kā man patīk. un kurš var mani apturēt?
es skrienu pār sarkano gaismu, velku dūraiņus kājās un staigāju tikai kleitās. priecājos vienatnē un mācos tikai tad, kad gribās. eju gulēt pēc pusnaksts un no rītiem nekad, nekad nevaru piecelties. tā man patīk. es dzīvoju tieši tā.
Tie ir mani dūrainīši, kas ir manās kājās. tā man patīk dzīvot. Ievilkt zābakā plikas pēdiņas bez zeķēm un baudīt to, kā pēda pieskaras pie zemes un es zinu, ka esmu mājās.
lieku daudzas atsarpes. daudzpunktus, bet vismas starp vārdiem nav garš un ļoti kaitinošs ēēēee. nez kā tas rakstībā varētu izskatīties?
ēēee man jau otro piemrdienu pēc ēēee kārtas mājās ir aizmirsies ēēee čells. ēee. Pagājšnedēļ aizmirsās, jo biju ēēee nedaudz iemīlējusies, bet šonedēļ mana laimība ēee ir pazudusi. Šorīt prieku ēēee sagādāja gurķmaize, kurā varēju padalīties ar kaimiņiendzīvokļsvirtuves biedreni ēee..
ak vai, tas iznāk diezgan grūti. es pat nedomāju ar tadām plaisām galvā. kur nu vēl lai šitā rakstītu.
labi. atkal sanāk nedaudz muļķoties. bet dārgais draugs, es nedēļas nogalē dodos uz Igauniju. Izraušos nedaudz no pasaules. Radus un draugus pārsteigšu ar kartiņu. viņi pat nezinās, ka esmu bijusi prom. haha. un jau rīt dodos uz mājām-mājām. Izrādīt kādai brīnišķīgai jaunkundzei savu mazo miera ostu. Es uz turieni aizvestu pasauli, ja viņa brauktu man līdzi. Katrs ir pelnījis redzēt manu sapņu zemi. Tās ir mājas. Vieta, kur vairs īsti katru dienu dzīvot negribās, bet esmu neizsakāmi priecīga, ka ir man tāds Riekstukalns kur atgriezties kad vien vēlos. Šim vakaram tas arī viss. Kādu laiku pietiks runāt, tagad klusējam un klausamies dzejā. Saklausam putnu čivināšanu, sniega kuššsšsanu un ūdens straudiņu tecēšanu.
Pavasaris ir uzplaucis Tev par godu, mana dārgā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru