Lūdzu dodiet man vēlreiz to, kas atņemts. Vediet uz to apsolīto bērnības zemi, kur var dzīvot bez lielām raizēm un vienīgais kas tevi patiesi satrauc ir kāda mamas nenopirkta konfekte. Tā es to atceros, tā tas palicis manā atmiņā.
Mēs ar Tevi sēdējām pie kongresu nama. Lija lietus un mēs bijām paslēpušies zem mazas koka konstrukcijas, kura bija veidota no dēļiem. Ūdens tik un tā tika mums klāt. Nebija iepsējams noslēpties. Palika slapjas kājas, mati, drēbes, bet bija vienalga, jo draudzība mani sildīja. Toreiz mēs bijām mazi. Mazāki. Kādas nejauša tikšanās rezultātāpāŗvērtās mana mazā pasaulīte. Interesanti reizēm domāt kas ar mani būtu noticis, ja es toreiz nebūtu Tevi satikusi.
Nevienu sekundi nevaru atļauties teikt, ka Tevi pazinu. Nepazinu. Tu neļāvies.es arī ne.
Šīs mazās bērnības draudzībiņas palikušas visdārgākās. Nekad vairs nepieejamas, kā mana sapņu zeme. Tu mīti tajā. manā mazajā sapņu zemē, kurā es pa reizei iegriežos. Bet Tevi tur nevar satikt. Tu slēpies tā pat kā toreiz. Negribīgi pacel klausuli un savā zemajā balsī bikli atbildi, ka gribi mani satikt. Un es kā mazs, naivs bērniņš atlieku visu. Skolu, vecākus. Visu, un aiztraucos uz Rīgu pēc pirmās izdevības. Es tagad darītu tā pat. Ja man būtu tā iespēja, es ne mirkli nešaubītos, ka gribu Tev velreiz teikt, sveiks, mans dārgais draugs. Toreiz satiekot Tevi, nekad daudz nerunāju. Es baudīju. Baudīju Tavu klātbūtni, Tavu silto apskāvienu un mierinošos vārdus pēc kārtējām nepatikšanām ko sastrādāju.
Šis viss izklausās pēc mazas meitenītes traģiskas, neatbildētas mīlestības, bet dārgie draugi, nepārprotiet. Tā tas nav. Tā vienkārši bija draudzība. Viena no labākajām, kāda vecajos vai labajos laikos [īsti nezinu] ir bijusi.
Pasaule ir sagriezusies kājām gaisā. Asarām birstot pēc trīs pagājušiem gadiem es saprotu, cik ļoti man Tevis pietrūkst, dārgais draugs. Nu mēs esam lieli. Lielāki. Tu jau noteikti. Prāts un domas ceļo pāri jūrām un okeāniem, tālāk par horizontu. Tevi man vairs nekad nepanākt. Mēs dzīvojam dažādās pasaulēs. [Es savā, ar vēlmi kādreiz atgriezties mazajā sapņu zemē. Vēl nedaudz pakavēties atmiņās, bet tieši tik, lai nebūtu pārāk sāpīgi. ] bet Tu mīti kādā pārpasaulīgā vietā. Tur, kur varu tikai cerēt būt.
Es aizmisrtu skaistos vārdus, es nemāku sakārtot domas. Mani teksti ir sajukuši domas iznāk kā samurgojumi. Vēlme uzrakstīt ko skaistu tomēr nebeidzas. Kādreiz man izdosies, es zinu. Bet pagaidām, kamēr es vēl augu, es palikšu šeit. Iedomāšos par Tevi ejot pa ielu, paklausīšos Tavu dzeju un brīnišķo mūziku. Mans dārgais draugs, man Tevis ļoti pietrūkst. Pateicoties kādai jaunai lēdijai esmu to atkal sapratusi. Man Tevis pietrūkst pārāk ļoti.
Es vairs neesmu īsta. Kāda prasta, ķīnā ražota porcelāna lelle. Negaidiet no manis īstus smieklus, smaidus, prieku, dusmas un naidu. Tas viss ir mākslīgs, kas šobrīd rit manās asinīs. Ja jums kādreiz izdosies mani atkal atdzīvināt, būšu mūžam pateicīga. Es dodos pasaules atvaļinājumā, sauciet un meklējiet, ja ko vajag, varbūt es kādreiz vēl atgriezīšos. Tad es jums, labie ļaudis, atdarīšu tikai ar labu par visu, ko esat man darījuši. Iepriecinājuši, skumdinājuši, bāruši un nīduši. Man tikai jāizdzīvo kādi pāris gadu simti, lai izaugtu par labu cilvēku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru