Šovakar nagi iespiežas tik dziļi, ka no baltajām, nedaudz iesārtajām miesām izšļācas sarkanas asinis. Paliks rētas. Nieki. Bet to būs ar vien vairāk un vairāk. Tā vien gribēsies ko teikt vai paskaidrot, bet nevienam neinteresēs. Būšu visus aizbaidījusi. Un tā ar vien. Katru rītu mostos un nodomāju, nē, šodien būšu labāks cilvēks par to, kāds biju vakar. Bet katru vakaru aizmiegu ar vilšanās pilnu sirdi. Atkal, atkal nekā. Apgriežu nagus un jau atkal dodos pie miera ar domu, ka kārtējo reizi esmu likusi pati sev sevī vilties. Un tā ik rītu, ik vakaru.
Klusējot aizvadu ceļu no Rīgas līdz pašam Riekstukalnam. Ceļš nav garš, nepilna stunda, bet klusējot rodas sajūta, ka braukšana velkas mūžīgi. Izkāpjam no mašīnas un iekāpjam nelielajā pasaku valstībā. Mazajā miera ostiņā un ieejot gaismā saskatam otra saraudātās acis. Turpinam klusēt un klusējot ieejam mājā. Tur līksmi sagaida tikai kaķis, kurš neko nenojauš par dramatisko vakaru. Viņš ir vienīgais, kurš mūs vēl jebkur gaida. Mes novelkam mēteļus, noliekam apavus un klusējot jau vairāk kā stundu aizejam gulēt. Ne labu nakti vēlot, ne kā. Rīt lieldienas. Modīsimies mēs tieši tā pat. ne labrīt, ne sveiki. Visa diena aizvadīta klusējot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru