pāris gadi un drusciņ prāta

Ir svētdienas vakars un šī ir bijusi fantastiska nedēļas nogale. Vislabākā pēdējo sešu mēnešu laikā.
Esmu pārdzīvojusi vienu, bet kopā piedzīvojusi divas skolas savā, pagaidām, negarajā mūžiņā. Katrā nodzīvoti daudzi gadi, iepazīti daudzi cilvēki. Citi palikuši parātā pie sliktajām atmiņām, citi pie pat ļoti labajām. Skatos kā apkārt esošie skolas biedri ar gadiem mainījušies. Kā paaugušies, kā atsvešinājušies. Skatos un domāju vai arī esmu tik ļoti mainījusies kā visi pārējie. Zinu, esmu paaugusies, pacēlusies nedaudz vairāk virs zemes, dažbrīd pat tuvu pie mākoņiem.. bet vai esmu kļuvusi manāma gudrāka? Man tas patiesībā būtu jājūt.. Kā es to varu atklāt un kā to var zināc un just citi, ja man pašai nav nekādas nojausmas..? Zinu tikai to, ka pa pēdējām nu jau trijām nedēļām esmu ļoti paaugusies. Kļuvusi prātīgāka, nedaudz atkal pacēlusies virs zemes, bet šoreiz jau nedaudz citā līmenī un druscītiņ prātīgākā paskatā. Laikam jau visa veida pieredze ir ļoti vajadzīga. ..

Saule grieza zelta riņķi

Tikko sapratu, ka viss kas ar mani notiek un ir noticis, dara man tikai labu. Jūtos brīnišķīgi. "Ja esi iemācījies pavadīt laiku vienatnē, esi iemācījies dzīvot." Un tā arī ir. Agrāk vientulība bija tā, kas mani biedēja par visu vairāk uz šīs pasaules. Tagad visu darot viena, dzīvojot viena, ejot visur viena, es saprotu. cik labi tas viss ir. °
Paldies, paldies Tev, dzīve, ka esi tik grūta un šķēršļu pilna. Tu dari mani stiprāku.

"..uzsitam do, jo tā ir tava mīļākā krāsa"

dodoties pie kaimiņiem uz 15minūtēm,nekad nevajag atstāt vēl kādus darbiņus nepadarītus, jo mājās atnākot attopos, ka atkal esmu aizsēdējusies gandrīz divas stundas.
Ir atkal jauna nedēļa, jauna diena. Tā iesākusies vairāk kā brīnišķīgi. Man lūdzu vairāk šādas brīnišķīgas dienas.
Atklāju, ka man patīk izraisīt pārsteiguma skatienu citu cilvēku sejās. Tā ir laba sajūta. Vislabākā no pēdējā laikā piedzīvotajām.
Un mēs tak esam šai pasaulē, lai palīdzētu viens otram lidot, vai ne? Es lidoju. Ceļos spārnos ik dienu. Paldies par šo pasaules pavērsienu..
Ir nakts un bērnu laiks ir beidzies. Es dodos pie miera. un rīt jau būs jauna diena un jauna krāsa visai šai pasaulei.
Ak, gandrīz aizmirsu. Manam ritenim ir jauns zvaniņš. Tāds rozā. heh.. pat nedaudz smieklīgs.

lielas nedienas

Šovakar nagi iespiežas tik dziļi, ka no baltajām, nedaudz iesārtajām miesām izšļācas sarkanas asinis. Paliks rētas. Nieki. Bet to būs ar vien vairāk un vairāk. Tā vien gribēsies ko teikt vai paskaidrot, bet nevienam neinteresēs. Būšu visus aizbaidījusi. Un tā ar vien. Katru rītu mostos un nodomāju, nē, šodien būšu labāks cilvēks par to, kāds biju vakar. Bet katru vakaru aizmiegu ar vilšanās pilnu sirdi. Atkal, atkal nekā. Apgriežu nagus un jau atkal dodos pie miera ar domu, ka kārtējo reizi esmu likusi pati sev sevī vilties. Un tā ik rītu, ik vakaru.

Klusējot aizvadu ceļu no Rīgas līdz pašam Riekstukalnam. Ceļš nav garš, nepilna stunda, bet klusējot rodas sajūta, ka braukšana velkas mūžīgi. Izkāpjam no mašīnas un iekāpjam nelielajā pasaku valstībā. Mazajā miera ostiņā un ieejot gaismā saskatam otra saraudātās acis. Turpinam klusēt un klusējot ieejam mājā. Tur līksmi sagaida tikai kaķis, kurš neko nenojauš par dramatisko vakaru. Viņš ir vienīgais, kurš mūs vēl jebkur gaida. Mes novelkam mēteļus, noliekam apavus un klusējot jau vairāk kā stundu aizejam gulēt. Ne labu nakti vēlot, ne kā. Rīt lieldienas. Modīsimies mēs tieši tā pat. ne labrīt, ne sveiki. Visa diena aizvadīta klusējot.