pirmdiena, 2012. gada 26. marts

ir pirmdiena, marts

Sitiet mani, cilvēki, kurus saucu par draugiem un aizdzeniet to, kas liedz man būt laimīgai. pat tad, ja tā esmu es pati. Sitiet stipri, lai lido, lai šķīst, lai aiziet uz mūžiem. 

svētdiena, 2012. gada 25. marts

dienīgi vējains

Man šodien tikai viena dziesma. Estere gan neļāva nevienam rādīt. Es apsolīju.

sabrūk un gāžas
gāžas mani nami
klusi kā mēness
tu riņķo ap mani

Šodien tikai viena vēlēšanās. Vēlreiz uz pārdaugavas plašumiem. Arkādijas parks, asfaltēti lauki, baismīgi suņi un mazi, klusi veikaliņi, kuros viena noteikti iešā neietu. Vairs gan ne naksnīgi lietainā, bet gan dienīgi vējainā laikā. Lai ir tieši tik skaisti, ka matus aizpūš pa gaisu.
Rītdienai jau cita vēlme. Gribu uz savu miera ostu. Jāsāk atkal atpūsties. Tas viss bija tik ļoti mierīgi. nekādas steigas, nekā slikta. tikai svaigs gaiss un nedaudz māju sajūta. Gribu uz Riekstukalnu. pie kokiem, pie zariem, pie putniem un vēja. tur noteikti vēl ir sniedziņš. tāds, kā nekur citur.


Es atkal mācos rakstīt lielajiem sākuma burtiem. tas nemaz nav tik vienkārši.

Aizvelc mani šodien prom no mājas. Izved mani ārā. Es pati braukšu. man tikai nelielu kompāniju.

pirmdiena, 2012. gada 12. marts

ar dūraiņiem kājās

..jo es dzīvoju tā, kā man patīk. un kurš var mani apturēt? 
es skrienu pār sarkano gaismu, velku dūraiņus kājās un staigāju tikai kleitās. priecājos vienatnē un mācos tikai tad, kad gribās. eju gulēt pēc pusnaksts un no rītiem nekad, nekad nevaru piecelties. tā man patīk. es dzīvoju tieši tā.
Tie ir mani dūrainīši, kas ir manās kājās. tā man patīk dzīvot. Ievilkt zābakā plikas pēdiņas bez zeķēm un baudīt to, kā pēda pieskaras pie zemes un es zinu, ka esmu mājās. 

Pēc šodienas pārliecinājos, ka cilvēki nav pieraduši pie telefona zvaniem, kur ir jārunā vienam pašam. otram ir tieši tik slikti vai labi vai skumji vai sāpīgi, ka parunāt nevar. paldies Tev, Estere. Kaut kas šāds tik ļoti sen nebija darīts. bet dzeja ir brīnišķīga un jo vairāk māksliniekus es sastopu, jo fantastiskāka un noslēpumaināka man tā kļūst.
lieku daudzas atsarpes. daudzpunktus, bet vismas starp vārdiem nav garš un ļoti kaitinošs ēēēee. nez kā tas rakstībā varētu izskatīties?
ēēee man jau otro piemrdienu pēc ēēee kārtas mājās ir aizmirsies ēēee čells. ēee. Pagājšnedēļ aizmirsās, jo biju ēēee nedaudz iemīlējusies, bet šonedēļ mana laimība ēee ir pazudusi. Šorīt prieku ēēee sagādāja gurķmaize, kurā varēju padalīties ar kaimiņiendzīvokļsvirtuves biedreni ēee..
ak vai, tas iznāk diezgan grūti. es pat nedomāju ar tadām plaisām galvā. kur nu vēl lai šitā rakstītu.

labi. atkal sanāk nedaudz muļķoties. bet dārgais draugs, es nedēļas nogalē dodos uz Igauniju. Izraušos nedaudz no pasaules. Radus un draugus pārsteigšu ar kartiņu. viņi pat nezinās, ka esmu bijusi prom. haha. un jau rīt dodos uz mājām-mājām. Izrādīt kādai brīnišķīgai jaunkundzei savu mazo miera ostu. Es uz turieni aizvestu pasauli, ja viņa brauktu man līdzi. Katrs ir pelnījis redzēt manu sapņu zemi. Tās ir mājas. Vieta, kur vairs īsti katru dienu dzīvot negribās, bet esmu neizsakāmi priecīga, ka ir man tāds Riekstukalns kur atgriezties kad vien vēlos. Šim vakaram tas arī viss. Kādu laiku pietiks runāt, tagad klusējam un klausamies dzejā. Saklausam putnu čivināšanu, sniega kuššsšsanu un ūdens straudiņu tecēšanu. 
Pavasaris ir uzplaucis Tev par godu, mana dārgā. 

piektdiena, 2012. gada 2. marts

Ķīnā ražota, prasta porcelāna lelle

Lūdzu dodiet man vēlreiz to, kas atņemts. Vediet uz to apsolīto bērnības zemi, kur var dzīvot bez lielām raizēm un vienīgais kas tevi patiesi satrauc ir kāda mamas nenopirkta konfekte. Tā es to atceros, tā tas palicis manā atmiņā.
Mēs ar Tevi sēdējām pie kongresu nama. Lija lietus un mēs bijām paslēpušies zem mazas koka konstrukcijas, kura bija veidota no dēļiem. Ūdens tik un tā tika mums klāt. Nebija iepsējams noslēpties. Palika slapjas kājas, mati, drēbes, bet bija vienalga, jo draudzība mani sildīja. Toreiz mēs bijām mazi. Mazāki. Kādas nejauša tikšanās rezultātāpāŗvērtās mana mazā pasaulīte. Interesanti reizēm domāt kas ar mani būtu noticis, ja es toreiz nebūtu Tevi satikusi.
Nevienu sekundi nevaru atļauties teikt, ka Tevi pazinu. Nepazinu. Tu neļāvies.es arī ne.
Šīs mazās bērnības draudzībiņas palikušas visdārgākās. Nekad vairs nepieejamas, kā mana sapņu zeme. Tu mīti tajā. manā mazajā sapņu zemē, kurā es pa reizei iegriežos. Bet Tevi tur nevar satikt. Tu slēpies tā pat kā toreiz. Negribīgi pacel klausuli un savā zemajā balsī bikli atbildi, ka gribi mani satikt. Un es kā mazs, naivs bērniņš atlieku visu. Skolu, vecākus. Visu, un aiztraucos uz Rīgu pēc pirmās izdevības. Es tagad darītu tā pat. Ja man būtu tā iespēja, es ne mirkli nešaubītos, ka gribu Tev velreiz teikt, sveiks, mans dārgais draugs. Toreiz satiekot Tevi, nekad daudz nerunāju. Es baudīju. Baudīju Tavu klātbūtni, Tavu silto apskāvienu un mierinošos vārdus pēc kārtējām nepatikšanām ko sastrādāju.
Šis viss izklausās pēc mazas meitenītes traģiskas, neatbildētas mīlestības, bet dārgie draugi, nepārprotiet. Tā tas nav. Tā vienkārši bija draudzība. Viena no labākajām, kāda vecajos vai labajos laikos [īsti nezinu] ir bijusi.
Pasaule ir sagriezusies kājām gaisā. Asarām birstot pēc trīs pagājušiem gadiem es saprotu, cik ļoti man Tevis pietrūkst, dārgais draugs. Nu mēs esam lieli. Lielāki. Tu jau noteikti. Prāts un domas ceļo pāri jūrām un okeāniem, tālāk par horizontu. Tevi man vairs nekad nepanākt. Mēs dzīvojam dažādās pasaulēs. [Es savā, ar vēlmi kādreiz atgriezties mazajā sapņu zemē. Vēl nedaudz pakavēties atmiņās, bet tieši tik, lai nebūtu pārāk sāpīgi. ] bet Tu mīti kādā pārpasaulīgā vietā. Tur, kur varu tikai cerēt būt.
Es aizmisrtu skaistos vārdus, es nemāku sakārtot domas. Mani teksti ir sajukuši domas iznāk kā samurgojumi. Vēlme uzrakstīt ko skaistu tomēr nebeidzas. Kādreiz man izdosies, es zinu. Bet pagaidām, kamēr es vēl augu, es palikšu šeit. Iedomāšos par Tevi ejot pa ielu, paklausīšos Tavu dzeju un brīnišķo mūziku. Mans dārgais draugs, man Tevis ļoti pietrūkst. Pateicoties kādai jaunai lēdijai esmu to atkal sapratusi. Man Tevis pietrūkst pārāk ļoti.
Es vairs neesmu īsta. Kāda prasta, ķīnā ražota porcelāna lelle. Negaidiet no manis īstus smieklus, smaidus, prieku, dusmas un naidu. Tas viss ir mākslīgs, kas šobrīd rit manās asinīs. Ja jums kādreiz izdosies mani atkal atdzīvināt, būšu mūžam pateicīga. Es dodos pasaules atvaļinājumā, sauciet un meklējiet, ja ko vajag, varbūt es kādreiz vēl atgriezīšos. Tad es jums, labie ļaudis, atdarīšu tikai ar labu par visu, ko esat man darījuši. Iepriecinājuši, skumdinājuši, bāruši un nīduši. Man tikai jāizdzīvo kādi pāris gadu simti, lai izaugtu par labu cilvēku.