ceturtdiena, 2012. gada 26. janvāris

Es stāvu stiebra zaļā kātā, man tikai ziedēšana prātā.

      Esmu izjutusi kaumiņu būšanu vairāk kā vajadzētu. Vakar aizdodoties ciemos pie kāda sen neredzēta drauga tu saproti, ka tas ir pilnīgi cits cilvēks. Cita domāšana, cita attieksme pret agrākajām vērtībām un jauns vērtības. Mētra man atvēra prātu ar vienu vienīgu jautājumu. Kāpēc es mēdzu iedzert. Nevarēju atbildēt. Prātā nenāca nekas. Neviens iemesls. Tad nu sāku prātot, ka varbū tas ir jāmet malā? Kam man tas ir vajadzīgs, ja es nezinu kāpēc es to daru.. 
Dzīve vispār spēlē ar mani dažādus trikus. Pazudina vienus cilvēkus un vietā dod jaunus. Maina manu saprašanu un atņem man laiku. Un maina ne tikai mani, bet nu jau arī manus apkārtējos cilvēkus. 
Īpaši mīļa, tik mīļa kā nekad man kļuvusi folklora. cits domātu, kur nu man kaut kas vēl dārgāgs par folkloru. Tā jau nekad nav bijis. Nekas un nekad nav bijis dārgāgs. Tikai vērtība notrulinās un tad pēc laika atnāk atpakaļ tik liela un tik stipra, ka es savu mīlestību pret to nevaru noslēpt. Visas šīs mīlestības dēļ man ir tapis tetovējums. Protams, kāds latviešu raksts, kurš man ir iekritis prātā ar savu nozīmi. esmu arī atklājusi vienu no tautasdziesmām ko dēvēšu par savu. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu cik patiess tas viss ir. 
Visi manim labi bija
Kad es pati laba biju
Visi man naidinieki
Kad es naida cēlājiņa
Tāda lūk ir mana atziņa, pie kuras esmu nonākusi savos 18 gados. Un tautasdziesmas un folklora man blakus bijušas mūžīgi. 
Vēl neesmu iemācījusies sakārtot savas domas. Tāpēc Viss te tā haotiski, bet es apsolos iemācīties rakstīt kā cilvēks. Tā pa skaisto, lai pašai un citiem prieks. 

Lūk, maza, maza daļina no manas folkloras dzīves. Tas jau sen. kad man bija tikai sešpadsmit.